Auto, kas traucās ar 225 km/h un iztukšoja vairāk degvielas nekā tu nedēļas nogalē
Šis nebija vienkārši auto. Tas bija vesels laikmets uz riteņiem – radīts laikā, kad vācu inženieri nevis jautāja: “Vai drīkst?” bet gan nikni noteica: “Kāpēc ne vairāk, un kāpēc ne tagad?”
1975. gadā Mercedes-Benz 450 SEL 6.9 debitēja ar tādu vērienu, ka jebkurš cits luksusa auto šķita tikai nodokļu atvieglojuma dēļ iegādāts. Tolaik par šo modeli klusībā čukstēja ar bijību: “Labākais auto pasaulē,” un šoreiz tas nebija tikai kārtējais mārketinga sauklis, ko kāds bija uzrakstījis Stutgartes PR pagrabā. Šis auto bija milzīgs, skaļš un majestātisks – īsts čempions, ar kuru pats Gēte, ja būtu nomainījis dzeju pret zirgspēkiem, noteikti lepotos.
Un šis nebija tikai kārtējais S-klases Mercedes. Šis bija tas S-klases Mercedes. Karognesējs. Tas, kas tevi ne tikai aizveda no punkta A uz punktu B – tas apņēma dvēseli ar samtu, lēni slīdēja uz hidropneimatiskās balstiekārtas un pēc tam ar pilnu jaudu šāva tevi zvaigznēs.
Vārdu “6.9” tas ieguva no sava milzīgā 6 834 cm3 V8 dzinēja, kuru tas pārņēma no imperiālā Mercedes 600 limuzīna – jā, tieši tā, tā paša “diktatoru” auto. Rezultāts?
286 zirgspēki,
550 Nm griezes moments,
0–100 km/h tikai 7,4 sekundēs.
1975. gadā.
Šodien tas šķiet ātri. Toreiz? Tas bija īsts burvestību triks. Šis nebija vienkārši auto – šis bija ar ādu apvilkta ballistiskā raķete ar lukturiem.
Iekāpjot salonā, sagaidīja klimata kontrole, centrālā atslēga, kruīza kontrole, elektriski paceļami logi, lukturu mazgātāji un drošības jostas gan priekšā, gan aizmugurē – viss standarta aprīkojumā. Protams, salons bija apvilkts ar samtu. Nevis “nedaudz” samta – vairāk samta nekā Berlīnes operā atklāšanas vakarā.
Aizmugurējie sēdekļi neizskatījās pēc vienkāršas dīvāna rindas – tie likās kā pirmās klases vilciena kupeja, kur tevi veda šoferis, kuram patīk ātri braukt un necieš kompromisus.
Un Mercedes neapstājās pie dažām izsmalcinātām atsperēm. Nē. Viņi izveidoja pilnīgi jaunu hidropneimatisko balstiekārtu, kas saglabāja klīrensu nemainīgu – vienalga, vai bagāžniekā sēdēja zīda uzvalkā tērpts uzņēmējs vai trīs tonnas kaviāra. Tik komfortabli, ka tu sāki apšaubīt, kāpēc vispār izgudrojām amortizatorus.
Auto bija apauts ar 215 platuma riepām – īsts pārspīlējums tajā laikā, kad lielākā daļa vēl brauca uz gumijas lentēm. Tam bija divas izplūdes trubas, jo, ja tu vadi 6,9 litru V8, tam jāskan kā kara bungām, nevis deguna matu trimmerim. Un ikoniskie Fuchs vieglmetāla diski? Tie nebija standarta aprīkojumā. Tie bija papildaprīkojums – protams, kā gan citādi.
Leģenda, kas būvēta nelielā skaitā
Kopā tika uzbūvēti tikai 7 380 eksemplāri. Šodien tie ir īsti klasikas etaloni, kuru cenas katru gadu aug kā aukstā rītā auksti iedarbināts dzinējs. Labi saglabāts eksemplārs? Cena pārsniedz 80 000 eiro.
Un jā – Mercedes-Benz Classic vēl aizvien piedāvā rezerves daļas. Piemēram, pareizā stūres kārba izmaksās 3 756 eiro, un tas skaidri apliecina:
Cilvēki nepērk 6.9 tāpēc, ka viņiem ir daudz naudas.Viņi to pērk, jo viņiem ir gaume.
