3D televizori: Nākotne, kas beidzās ar putekļu kārtu

Kad 3D tehnoloģija beidzot ielauzās mūsu viesistabās pirms daudziem gadiem, šķita, ka esam ielēkuši nākotnē ar zinātniskās fantastikas reaktīvo mugursomu. Tā nebija kārtējā viltība, kā gudrā pults vai ekrāns, kas lokās kā jogas instruktors pēc pieciem enerģijas dzērieniem. Nē, tas bija solījums—svinīgs zvērests, ka filmas vairs tikai neskatīsies, bet dzīvos tajās. Lidosi cauri "Avataram", slīksi "Titanikā" un sprāgsi kopā ar katru Maikla Beja ugunsbumbu. Viss, kas vajadzīgs—TV, kas maksā vairāk nekā tava virtuve, un saulesbrilles, kurās izskatīsies pēc statistikas lētā kosmosa operā.
Un tad—puf! Tieši tā. Pēc pāris gadiem šie brīnumkastēs pazuda no veikalu plauktiem, it kā tos būtu atsaukuši citplanētieši no 51. zonas.
Protams, viss sākās kinoteātros. 50. gados, kad pasaulē vēl valdīja melnbaltā krāsa un cigarešu reklāmas tika uzskatītas par izsmalcinātām, skatītājiem izdalīja leģendārās sarkan-zilās papīra brilles. Cilvēkiem tas patika. Uz brīdi. Taču attēla kvalitāte bija tik briesmīga, ka pat suņi tās negribēja valkāt.
Tad nāca "Avatars". Kases ienākumi uzsprāga ātrāk nekā Īlona Maska pašapziņa, un pēkšņi sākās sacensība. Samsung, Sony, LG—visi meta 3D televizorus tirgū, it kā būtu atraduši garlaicības zāles. Ja tev mājās nebija 3000 eiro vērts 3D TV, biji vienkārši kāds, kuram patīk nabadzība un divdimensionālas bēdas.
Vien… ne gluži. Jo, kad beidzot novilki to absurdā izmēra tehnoloģisko briesmoni mājās un ieslēdzi, realitāte tevi apciemoja ātrāk nekā biji cerējis. Vajadzēja brilles. Ne jau parastas brilles. Tās bija tādas, kas sagādā galvassāpes, izlādējas ātrāk nekā motivācija sporta zālē un vienmēr pazūd aiz dīvāna tieši pirms filmas sākuma.
Un pat ja visu izdarīji pareizi, izrādījās—trešdaļa cilvēku vienkārši neredz 3D. Fizioloģija saka: "Laipni lūgti, bet... nē." Daži redz vāji. Citi vispār neko. Tad nāk galvassāpes. Slikta dūša. Un tas kluss aizdomu čuksts, ka, iespējams, labāk būtu bijis izlasīt grāmatu.
Līdz brīdim, kad biji ticis pie TV, brillēm un ibuprofēna receptes, saprati, ka tā sauktā "iemeršana citā dimensijā" nozīmē trīs animācijas filmas, dažas slikti pārveidotas bojeviku lentes un ESPN 3D, kas rāda... beisbolu. Lai cik liels būtu hype, ja "Transformers" 3D liek justies kā rindā pie aptiekas, kaut kas ir pamatīgi nogājis greizi.
Un saturs? Nekad neatnāca. Kāpēc gan kādam veidot kaut ko tikai 3D, ja 2D strādā lieliski un neizraisa sajūtu, ka galva tiek mikroviļņota? Studijas padevās. TV kanāli atteicās. Pat Blu-ray 3D diski stāvēja plauktos kā aizmirstas saldējuma kastes blakus biroja printerim.
Un līdz ar to, kad 3D atkal sāka šķist kā kaut kas, ko varbūt būtu vērts pamēģināt vēlreiz... nāca 4K. Un HDR. Pēkšņi TV rādīja tik asu attēlu, ka varēja saskaitīt ziņu diktora poras. Nav vajadzīgas brilles. Nav sliktas dūšas. Un, cik pārsteidzoši—cilvēki izvēlējās to.
Ražotāji, kas tikko bija ieguldījuši veselas valsts IKP 3D attīstībā, tagad sēdēja ar pilnām noliktavām nevienam nevajadzīgu briļļu, nepārdotu televizoru un klientiem, kas vienkārši raustīja plecus: "Zini, laikam palikšu pie vecā, labā 2D."
Līdz 2017. gadam 3D televizori bija oficiāli miruši. LG, Sony, Panasonic, Philips—visi vienprātīgi teica: "Mums pietiek." Pamata modeļi atgriezās pie 2D. Brilles izmira. Un neviens pat asaru nenobirdināja.
Tikai IMAX vēl turas pie 3D kā nostalģisks vectētiņš, galvenokārt tāpēc, ka neviens negrib atzīt, ka samaksāja 15 eiro, lai divas stundas justos viegli nelabi.