Septiņdesmit gadi kopā ar Peugeot 403: Skaistulis ar rūsu, kuram nespēja pretoties pat Kolumbo
Šodien aprit 70 gadi, kopš debitēja Peugeot 403 – atgādinājums par laiku, kad autoražotāji radīja patiesi jaunus un noderīgus risinājumus, nevis tikai spožu reklāmu. Pininfarina darinātais franču vidējās klases modelis nebija tikai elegants aksesuārs – tas kļuva par īstu novatoru vairākos aspektos.
403 pirmo reizi publikai tika parādīts 1955. gada 20. aprīlī Parīzē, Palais de Chaillot zālē. Tas bija pirmais pēckara “400” sērijas modelis: ārēji pieticīgs, taču ar racionālu būtību. Tajā debitēja regulējami sēdekļi, kurus varēja gan pacelt, gan atgāzt, pat pārveidot par gultu. Piecdesmitajos gados tas šķita tikpat nākotnisks kā mūsdienu digitālās funkcijas, taču viss bija reāli, mehāniski un strādāja.
Zem motora pārsega slēpās 1,5 litru benzīna dzinējs ar 58 zirgspēkiem – pietiekami tā laika autovadītājam, ļaujot sasniegt 125 km/h, kas bija cienījami gan pilsētā, gan laukos. 1958. gadā klāsts paplašinājās ar dīzeļa versiju – pirmo Eiropas sedana segmentā. 1,8 litru Indenor dīzelis attīstīja 48 zirgspēkus un spēja sasniegt 105 km/h. Sportisks tas nebija, taču uzticams gan.
Peugeot 403 nekad nebija tikai vēl viens franču auto. To ražoja trīspadsmit valstīs piecos kontinentos – no Urugvajas līdz Filipīnām un Nigērijai. Šāda globāla klātbūtne pat šodien daudziem “starptautiskajiem” modeļiem būtu apskaužama. Daudzveidība neaprobežojās tikai ar ģeogrāfiju – 403 tika piedāvāts kā sedans, universālis, furgons un pat pikaps. Pēdējais īpašu popularitāti iemantoja Āfrikā, kur to novērtēja par vienkāršo apkopi un izturību.
Tomēr visdziļāk Peugeot 403 atmiņā iegravējās, pateicoties Losandželosas detektīvam – nēsātā lietusmētelī, ar nogurušām acīm un apdrupušu, nolietotu Peugeot 403 kabrioletu. Pīters Folks, atveidojot leitnantu Kolumbo, piešķīra šim automobilim tādu kultūras vērtību, kādu nespētu radīt neviena reklāma. Ne jau ar spožumu, bet tieši ar savu nogurušo, rūsas plankumiem klāto izskatu. Ironiski, ka Pininfarina radīts auto kļuva slavens, izskatoties tā, it kā gadiem būtu stāvējis pamests šķūnī.
Ārpus TV ekrāniem 403 ieguva vietu arī kino vēsturē – Žana Lika Godāra “Līdz pēdējam elpas vilcienam” (1961) un vēlāk “Monsieur Ibrahim” (2003). Tas nebija izstāžu eksponāts, bet instruments, kas precīzi atspoguļoja sava laikmeta noskaņu.
Tāpēc, ja uz ielas pamani vecu Peugeot 403, nesaskati tikai rūsu un nogurušās līnijas. Tavā priekšā ir rets eksemplārs – sava laika produkts, kas spēja būt praktisks, inovatīvs un cienīgi izturīgs, pat ja šodien tas atgādina mākslas darbu, kas izglābts no metāllūžņu kaudzes.
